Preses izdevumi un TTPA: Kas redakcijām jāzina

Avota regulējums: ES Regula 2024/900 (Politiskās reklāmas pārredzamība un mērķauditorijas noteikšana)
Atbilstošie artikuli: 1. panta 2. punkts, 3. panta 2. punkts, 11. pants, 12. pants
Atbilstošie apsvērumi: 29. apsvērums, 50. apsvērums

Īsā versija

Preses izdevumi lielā mērā ir aizsargāti no TTPA pienākumiem, kamēr tie turpina redakcionālo darbu. Taču brīdī, kad trešā persona maksā par politiska satura izvietošanu, veicināšanu vai izplatīšanu caur šo izdevumu, aizsardzība beidzas. Šajā brīdī izdevums kļūst par politiskās reklāmas izdevēju ar konkrētiem juridiskiem pienākumiem.

Redakcionālais izņēmums

ES Regulas 2024/900 1. panta 2. punktā teikts:

Politiskās domas un cits redakcionālais saturs neatkarīgi no tā izpausmes līdzekļa, uz kuru attiecas redakcionālā atbildība, nav uzskatāms par politisko reklāmu, ja vien trešās personas nav iesaistījušas īpašu atlīdzību vai citu samaksu to sagatavošanā, izvietošanā, popularizēšanā, publicēšanā, nodrošināšanā vai izplatīšanā, vai saistībā ar to.

Vienkāršā valodā: redakcionālais saturs ir atbrīvots. Punkts. Taču izņēmums izzūd, kad situācijā ienāk nauda (vai jebkāda cita atlīdzības forma) no trešās personas.

29. apsvērums to apstiprina kā tīši iecerētu. Regulā skaidri noteikts, ka tai nevajadzētu ietekmēt mediju redakcionālo brīvību.

Kas kvalificējas kā redakcionālais saturs

Regulā nav izsmeļoša saraksta, taču loģika ir konsekventa: ja redakcija pieņem lēmumu par saturu un neviena ārpuses persona nemaksā par tā izvietošanu vai izplatīšanu, tas ir redakcionālais saturs.

Konkrēti piemēri, ko apstiprina Komisijas vadlīnijas:

• Žurnālists intervē politiķi par viņa politikas nostājām. Redakcionālais saturs. Nav politiskā reklāma. (Komisijas vadlīniju 16. piemērs)
• Ziņu izdevums publicē viedokļa slejā rakstu par gaidāmajām vēlēšanām. Redakcionālais saturs. Nav politiskā reklāma.
• Laikraksts publicē redakcijas rakstu, atbalstot kandidātu. Redakcionālais saturs. Nav politiskā reklāma.
• Ziņu izdevums organizē viedokļu forumu, kurā pilsoņi un politiķi var publicēt savus uzskatus. Paši ieraksti ir privāti, bezmaksas viedokļu izteikumi. Nav politiskā reklāma. (Komisijas vadlīniju 17. piemērs)

Kad izņēmums vairs nedarbojas

Redakcionālais izņēmums pārstāj darboties brīdī, kad trešā persona nodrošina maksājumu vai jebkādu cita veida atlīdzību par saturu. Tas ietver:

• Skaidras naudas maksājumus
• Natūrā sniegtas priekšrocības
• Bezmaksas reklāmu apmaiņā pret atspoguļojumu
• Jebkādu citu ekonomisku labumu

Piemērs: Politiskā partija maksā laikrakstam, lai viens no tās viedokļu rakstiem tiktu ievietots izcelti viedokļu sadaļā. Partija ir sponsors. Laikraksts ir politiskās reklāmas pakalpojumu sniedzējs un politiskās reklāmas izdevējs. Piemērojami pārredzamības pienākumi.

Piemērs: Partija iegādājas pilnas lapas reklāmu drukātā laikrakstā. Standarta politiskā reklāma. Laikraksts ir izdevējs. Piemērojami pārredzamības pienākumi.

Piemērs: Partija maksā par natīvo reklāmu, kas formatēta, lai izskatītos kā ziņu raksts. Politiskā reklāma. Laikraksts ir izdevējs. Piemērojami pārredzamības pienākumi.

Kas notiek pēc atkārtotas publicēšanas

29. apsvērumā ir viena svarīga nianse. Pat saturs, kas sākotnēji bija atbrīvots redakcionālais saturs, vēlāk var zaudēt šo statusu.

Tomēr, ja politiskās reklāmas pakalpojumu sniedzēji vēlāk popularizē, publicē vai izplata šādus politiskos viedokļus, tos var uzskatīt par politisko reklāmu.

Tātad: politiķis dod brīvi organizētu interviju laikrakstam. Intervija ir redakcionālais saturs, un laikrakstam, to publicējot, nav TTPA pienākumu.

Pēc tam politiskā partija paņem šo interviju, maksā, lai to reklamētu sociālajos medijos, un mērķē to uz konkrētām vēlētāju grupām. Šajā brīdī reklamētā versija ir politiskā reklāma. Partija ir sponsors. Sociālo mediju platforma ir izdevējs.

Sākotnējais redakcionālais izņēmums attiecās uz laikrakstu. Tas netiek nodots uz tā paša satura reklamēto izplatīšanu, ko veic trešā persona.

Izdevēja pienākumi: kas tie ir

Ja preses izdevums tomēr publicē politisko reklāmu (maksas politiskās reklāmas, sponsorēto politisko saturu, natīvo politisko reklāmu), tam ir standarta TTPA izdevēja pienākumi saskaņā ar 11. un 12. pantu.

Katra politiskā reklāma ir skaidri jāmarķē ar:

• Paziņojumu, ka tā ir politiskā reklāma
• Sponsora identitāti
• Saiti uz pārredzamības paziņojumu

Pārredzamības paziņojumā jābūt informācijai par to, kas finansēja saturu, ar kādām vēlēšanām vai procesu tas saistīts, sniegtā pakalpojuma vērtību un to, vai tika izmantotas mērķauditorijas noteikšanas metodes.

Sponsors vai augšupējs politiskās reklāmas pakalpojumu sniedzējs ir atbildīgs par šīs informācijas nodošanu izdevējam (10. pants). Izdevējs ir atbildīgs par to, lai marķējums un paziņojums būtu pilnīgs un precīzs (11. pants).

Viedokļu foruma robežgadījums

Redakcija, kas organizē atklātu viedokļu forumu, nav politiskās reklāmas izdevējs tikai tāpēc, ka tajā publicējas politiķi. Kamēr šie ieraksti ir bezmaksas un privāti viedokļu izteikumi, situāciju sedz redakcionālais izņēmums.

Robeža tiek pārkāpta, kad politiskais aktieris maksā, lai viņa saturs tiktu ievietots, izcelts vai reklamēts forumā. Šajā brīdī redakcija kļūst par izdevēju. Politiskais aktieris kļūst par sponsoru.

Kopsavilkuma tabula

Viena lieta, ko redakcijas bieži palaižam garām

Izņēmums attiecas uz redakcionālo saturu, kas pakļauts redakcionālajai atbildībai. Brīdī, kad politiskais aktieris vai trešā persona kontrolē vēstījumu, pat daļēji, redakcionālā ietvara vairs nav. Maksas politiskā intervija, kurā partija kontrolē jautājumus un atbildes, nav redakcionālais saturs neatkarīgi no tā, kā tā ir formatēta vai kur tā publicēta.

Ja ir jebkāda veida atlīdzība no trešās personas saistībā ar politisko saturu, drošais pieņēmums ir, ka piemērojami TTPA pienākumi.

Šis raksts izskaidro, ko nosaka ES Regula 2024/900 un ko tā nozīmē praksē. Tas nav juridiska konsultācija. Konkrētu juridisku jautājumu gadījumā konsultējieties ar kvalificētu juridisko speciālistu.

Atsauces: ES Regula 2024/900, 1. panta 2. punkts, 3. panta 2. punkts, 10. pants, 11. pants, 12. pants. 29. apsvērums, 50. apsvērums. Komisijas vadlīniju 16. un 17. piemērs.